Live fast, die old!

wait

This heavy rain makes world alive,

So alive I wish we could be,

Just show me who You really are

And say out loud what’s in Your heart

This life seems to short to say it all

But let me try

You’re just like highest thing I’ll never reach

But still… You’re looking at me so kind

afar

Mana lielākā sajūsma visā šajā laikā, kamēr esmu bijusi pazudusi kaut kur starp atteikšanos no ierastā, cilvēku vērošanu, ir bijusi par tiem cilvēkiem, kuri uz brīdi pazaudē veselo saprātu kāda cita dēļ. Kad puisis paskatās uz meiteni un pēkšņi pārtop no spēcīgākā vīrieša mazā, apburtā zēnā, kuram acīs ir tas neviltotais prieks un apbrīna. Bet tikai uz sekundi… Reizēm.

Un meitenes, kuras paskatās uz puisi, kamēr viņš pats to neredz, un nodomā, cik labi, ka ir kāds spēcīgāks par viņu, kāds, kurš parūpējas un visus smagos darbus spēj izdarīt tā, ka tie izskatās tik niecīgi. Un viņš pat ļauj viņai uz to visu tikai noskatīties un pa to laiku uzkrāsot nagus vai darīt kaut kādas pilnīgi muļķīgas sieviešu lietas.

Jā, šīs mazās situācijas var viegli neieraudzīt, viegli neizdarīt, bet, ja tās tiek izdarītas, kas parasti notiek pavisam neapzināti, tad tas ir tik nepiespiesti, dabīgi un skaisti. 

Šovakar es priecājos nedaudz vairāk kā citus vakarus. Es esmu atteikusies no bezjēdzīgās interneta izmantošanas, mēģinu atrast arvien vairāk lietderīgos interneta izmantošanas veidus. Sapratu, cik daudz laika man tagad ir.

Šovakar es devos vakara skrējienā. Sapratu, ka visu šo laiku biju nejēdzīgi ātri mēģinājusi skriet, kas nemaz nesagādā prieku. Šis vakars derēja skriešanai. Es pieņemu, ka šādi vakari der daudz kam, bet es šovakar neko citu kā skriešanu vēlēties nemaz nevarētu. Ak jā, un es skrēju, sakopoju pēdējos spēkus, un pēkšņi sāka skanēt Hinder - All American Nightmare , kas lika atrast jaunus spēkus un pat dziedāt līdzi to daļu ‘I make the good girls bad and bad girls worse .. If you wanna run away I can give you a ride, I’m a one way ticket to the darker side’ haha, īpaši neinteresē, cik muļķīgi es izskatījos. Iela, pa kuru es skrēju šovakar nebija izgaismota, cilvēki, šķiet, bija izmiruši vai jau ērti iekārtojušies pie televizoru un datoru ekrāniem, gaiss ļāva elpot dziļi un piepildīt plaušas pavasara svaiguma.

Atgriezos mājās, sajutos tik brīva, ka uzvilku savu vasarīgāko kleitu - tādu dzeltenu, puķainu un līdz pašai zemei. Un tad es paņēmu ģitāru un beidzot tiešām iemācījos nospēlēt kādu dziesmu no sākuma līdz beigām. Jā, jo man nebija, kas novērš manu uzmanību. Man neviens nerakstīja, man neinteresēja neviena jaunākā galerija, video vai kārtējais muļķīgais joks. 

Ir gandrīz 1 naktī. Ja es būtu šo vakaru nosēdējusi pie datora, es noteikti būtu jau aizmigusi 4 reizes, bet skriešana tiešām dod tik daudz enerģijas, ka tas vienmēr man būs kaut kas neizskaidrojams. Jau šīs 10 minūtes, kuras es rakstu, liek manām acīm just, cik ļoti esmu atradinājusies no datora. Tā kā būs vien jādodas ieelpot vēl nedaudz svaiga gaisa pie atvērta loga, pabaudīt nakts tumsas burvību, palasīt kādu grāmatu, pazīmēt, pajukt prātā ar savu milzīgo enerģijas lādiņu, kas manī šovakar virmo. 

Tā patīkamā prātā sajukšana. (jā, varbūt es nedaudz sāku biedēt sevi) Kad tu apzinies, ka noteikti tas nav īsti normāli zīmēt ķengurus, lasīt grāmatas un nesazināties ar vairāk kā 5 cilvēkiem, bet tas kaut kādā veidā liek justies arī ļoti labi.

stamina

Ir tas brīdis, kad man vajag kādu, kas atgādina, ka regress nav nosodāms vai slikts, ja vien pats to pamani un attiecīgi rīkojies. Es remdēju savas pārdomas asarās un lielā, siltā zaļās tējas krūzē. Un tad iedomājos sevi pirms gada un pasmejos. Man taču vajadzēja vienkārši pasmaidīt. Vai šis ir tas brīdis, kad tev šķietamais paradokss ir tas, ko tu redzi spogulī? Es iedomājos sevi… Es būtu nodomājusi kaut ko tik ļoti pozitīvu… pirms gada… es būtu.

Es laikam atgriežos atkal pie tā, ka pats katrs savas laimes kalējs. Un lai arī cik nolietots būtu šis teiciens. Vistiešākajā nozīmē tā ir. Ja es nelikšu sev rīt piecelties laicīgi, beigt sūdzēties par agro rītu, pasmaidīt par faktu, ka man ir jauna, skaista diena, man nemaz nav jēgas meklēt laimi pie kāda cita. Tas taču viss sākas manī, tas ir mans prieks, kuru tu vari iedot, bet ne atņemt. Tā vismaz vajadzētu būt.

Īstais brīdis, kuru palaist garām ir tik viegli. Vai mums nevajadzētu būt neizsakāmi laimīgiem vien par to, cik bieži lietas notiek precīzi pareizajā laikā. Tad, kad tu ej pa ielu un satiec ilgi neredzētu cilvēku, tad, kad tu atnāc mājās, un tieši ir uztaisītas siltas vakariņas, tad, kad vienkārši tev ir īstais brīdis, kad iepazīt kādu. Tomēr… Cik viegli ir palaist garām to mazo brītiņu. Vien 2 sekundes, un 2 pazīstami cilvēki būs nogriezušies katrs uz savu pusi un nesatiks viens otru, vien 10 minūtes, un vakariņas būs aukstas. Tas brīdis, kad autobusa durvis aizveras, bet tev vajadzēja izkāpt ārā. It kā viena pietura, bet, ja tā ir tā pietura, kad tu pārbrauc pāri tiltam, kas savieno divus dažādus rajonus, un vēl 2 minūtes brauc cauri mežam. Un tās bija tās pāris sekundes… Tu nokavēji, un tagad tev jāiet pusstundu uz mājām, jo ir vēls, un autobuss nebrauks tik drīz, cik tu to vēlētos. Un ar to dzīvi ir vēl trakāk. Autobuss tomēr atbrauktu. Pēc stundas, pēc dienas, bet dzīvē nokavētais reizēm nekad neatgriežas…